EN in English

Notiks LU LFMI rīkota zinātniska un muzikāli literāra konference “Strēlerte un divi Johansoni”

Zinātniskā un muzikāli literārā konference “Strēlerte un divi Johansoni” notiks 2022. gada 6. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, tā veltīta trim vienas ģimenes šā gada jubilāriem – dzejniecei un tulkotājai Veronikai Strēlertei (1912–1995), esejistam, kultūrvēsturniekam, grāmatniekam, reliģiju un mitoloģijas pētniekam, dzejniekam Andrejam Johansonam (1922–1983) un dzejniekam, skolotājam un mūziķim Pāvilam Johansonam (1947).

Konferences programma: lulfmi.lv/files/2022/S2J_programma.pdf

Dalībai klātienē lūgums reģistrēties saitē: https://bit.ly/3dJPL2R

Konferences 1. daļā tiks aplūkoti dažādi Veronikas Strēlertes, Andreja Johansona un Pāvila Johansona literārās darbības un personības aspekti. Konferencē līdzās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) pētniekiem Ritai Grīnvaldei, Ievai E. Kalniņai un Ingunai Daukstei-Silasproģei ar priekšlasījumiem uzstāsies Lilita Zaļkalne (Stokholmas Universitāte), Jānis Krēsliņš, jr. (Stokholmas Karaliskās bibliotēka), Viesturs Zanders un Mārtiņš Mintaurs (Latvijas Nacionālās bibliotēka) un Astra Skrābane (Ventspils Augstskola), ilggadējā Rakstniecības un mūzikas muzeja fondu glabātāja Anna Egliena un viens no jubilāriem – Pāvils Johansons.

Konferences 2. daļā būs literāri muzikālas notikums, kurā skanēs Veronikas Strēlertes, Andreja Johansona un Pāvila Johansona dzeja, arī paša autora Pāvila Johansona lasījumā, un dažādu komponistu komponētā Veronikas Strēlertes dzeja.Piedalīsies aktieri Agnese un Matīss Budovski, Ieva Parša, Agnese Egliņa, jauniešu koris “Balsis” ar diriģentu Intu Teterovski un Pāvils Johansons. Vakara pasākumu vadīs Orests Silabriedis.

Konferences 1. daļa (priekšlasījumi, sākums plkst. 12.00) notiks LNB oranžērijā 1. stāvā un tiks translēta tiešsaistē LU LFMI Facebook kontā. 2. daļa (dzejas lasījumi un koncerts, sākums 18:00) notiks LNB korē 11. stāvā, tika ierakstīta un būs skatāma LU LFMI Youtube kanālā. Visi interesenti aicināti klātienē apmeklēt šo pasākuma daļu.

Sadarbības partneris: Latvijas Nacionālā bibliotēka. Konferences norisi atbalsta Latviešu Fonds, Valsts kultūrkapitāla fonds un Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

Savukārt LU LFMI apgāds Veronikas Strēlertes jubilejas mēnesī laidīs klajā dzejnieces Rakstu 3. sējumu, kuru sastādījusi literatūrzinātniece Ieva E. Kalniņa. Grāmatas izdošanu atbalsta Haralda Biezā fonds (Zviedrija) un Valsts kultūrkapitāla fonds.

Kontaktpersona papildinformācijai: Inguna Daukste-Silasproģe, tālr. 29642880

*

Latviešu rakstniecību un Latvijas kultūrtelpu cauri gadu desmitiem, pat gadsimtiem veidoja un veido arī dzimtas un radu saimes.Latviešu literatūra, literatūras vēsture un kultūras vēsture nav iedomājama bez dzejnieces un tulkotājas Veronikas Strēlertes (1912–1995), esejista, kultūrvēsturnieka, grāmatnieka, reliģiju un mitoloģijas pētnieka, dzejnieka Andreja Johansona (1922–1983) un dzejnieka, mūziķa (muzicēja grupā “Dundurs”, jauniešu rokgrupā “Saules brāļi” kopā ar Juri Kronbergu, Austri un Uldi Grašiem) un pedagoga Pāvila Johansona (1947). Pāvils Johansons atzinis: “es Latvijai piederu caur saviem vecākiem.”

2022. gads irVeronikas Strēlertes, Andreja Johansona un Pāvila Johansona jubileju gads. Un tā ir lieliska iespēja profesionāli runāt, analizēt, rosināt domāt un ieinteresēt plašāku interesentu auditoriju par šīm daudzpusīgajām personībām literatūras un laikmeta kontekstā, vēlreiz atgriezties pie viņu devuma, literārajiem tekstiem un vērtēt, ko tie nozīmē 21. gs. lasītājiem, aktualizēt viņu darīto, rakstīto, sacīto savā laikā (Latvijas brīvvalsts laikā un trimdā), rosinot lasīt un pārlasīt viņu darbus.

Cik bieži, lasot viena vai otra dzejnieka un rakstnieka literāro devumu, lasītājs aizdomājas par viņu likteņiem, īpaši, ja domājam par Otrā pasaules kara izskaņu, kas simtiem tūkstošu latviešu aizveda bēgļu gaitās uz kara postīto Vāciju, vai bēgļu laivās uz Zviedriju. Savukārt, noslēdzoties t. s. mazās Latvijas laikam, proti, latviešu bēgļu nometņu laikam Vācijā, aizsākās ‘lielā izklīšana’ (Valža Krāslavieša apzīmējums). Latvieši kā vienkāršo darbu strādātāji nonāca savās jaunajās mītnes zemēs – Anglijā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Dienvidamerikā, neliels skaits palika Vācijā un arī Zviedrijā. Uz ilgiem gadiem šīs abas pasaules bija šķirtas. Šis laiks dēvēts arī par laiku abpus dzelzs priekškaram. Un, tikai atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību, šīs abas puses vairāk tuvinājās, metot tiltus. Tiesa, nereti jau krietni agrāk daļa trimdas latviešu, tostarp arī rakstnieki un dzejnieki ‘šķērsoja robežas’, meklēja ‘spraugas’, lai ik pa laikam atgrieztos Latvijā, kas gan bija krietni mainījusies. Meklēja garīgo un literāro sasaisti. Tas nebija viegli, tas nereti polarizēja sabiedrību abpus. Un tomēr aizvien urdī jautājums, vai mēs viens otru saprotam? Tikai 20. gs. 90. gadu sākumā Latvijā ‘atgriezās’ trimdā tapušās grāmatas, mākslas darbi, arī šobrīd latviešu trimdas grāmatas atrodamas Latvijas bibliotēkās. Tās kļuva pieejamas interesentam, jo iepriekš bija glabātas grāmatu krātuvju specfondos un pieejamas vien šauram lokam ar īpašām atļaujām.

Dzejniece Veronika Strēlerte Latviju atstāja kā pazīstama un iemīļota dzejniece. Viņa jau bija pieredzējusi vienas bēgļu gaitas Krievijā Pirmā pasaules kara laikā, tiesa, kā mazs bērns. Veronika Strēlerte bija beigusi mācības Jelgavas 4. pamatskolā, Auces pamatskolā, Jelgavas 2. ģimnāzijā, Rīgas 2. pilsētas vidusskolā, beigusi Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Romāņu filoloģijas nodaļu. Atstājot Kurzemes krastu, Veronikas Strēlertes literārajā pūrā bija divi dzejas krājumi “Vienkārši vārdi” (1937) un “Lietus lāse” (1940).

Andrejs Johansons bija beidzis mācības Valda Zālīša pamatskolā un Rīgas 1. ģimnāzijā, uzsācis studijas Latvijas Universitātē, kā ģimnāzists pārtulkojis Dž. G. Bairona “Manfrēdu” (1939), atdzejojis angļu liriku un kopā ar Anšlavu Eglīti izdevis kopdzejas krājumu “Mijkrēslī” (1941).

Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons Otrā pasaules kara beigu posmā bija nonākuši Vācijā. 1945. gada sākumu aizvadīja Berlīne, tomēr 1945. gada martā atgriezās Kurzemē un 1945. gada 8. maijā kopā ar Andreju Eglīti, Uldi Ģērmani un citiem kāpa vienā no pēdējām laivām, kad atstāja tolaik jau degošo Liepāju, izjūtas Veronika Strēlerte atklājusi dzejolī “Kurzemes krasts”.

Dēls Pāvils Johansons piedzima Stokholmā, viņš raksta un dzied latviešu valodā, viņam ir būtiska piederības sajūta. 1973. gadā Veronika Strēlerte (kā Rudīte Johansone) kopā dēlu Pāvilu pirmo reizi atgriezās Latvijā. Dēls Pāvils pirmoreiz bija Rīgā, skatīja vecāku stāstos un atmiņās pieminēto Latviju, bija arī vilšanās –“Atmosfēra bija tāda, it kā kāds būtu uzlicis smagu vāku virs jumtiem, virs cilvēku galvām.” Un, tomēr viņš atgriezās un pēcatmodas laikā atzina, ka “tagad Rīga ir citādāka. Nomācošais vāks ir pacelts”. Rīga viņa tēva Andreja Johansona grāmatās bija tik daudzkrāsaini aprakstīta – “esmu lepns par tēvu, kas ar tādu sirdsdedzi bija pieķēries pilsētai kā savai dvēselei, to arī aprakstot grāmatās.” Andrejs Johansons kopš Latvijas atstāšanas 1945. gada 8. maijā uz Latviju vairs nedevās.

Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons literāro darbību turpināja trimdā Zviedrijā – Veronika Strēlerte kā dzejniece un atdzejotāja (iznāca dzejas krājumi “Mēness upe” (1945), “Gaismas tuksneši” (1951), “Žēlastības gadi” (1961) un “Pusvārdiem” (1982)), Andrejs Johansons, mērķtiecīgi turpinot izglītību, ieguva doktora grādu (1964), kļuva par mācībspēku Stokholmas Universitātē, spožu esejistu, Rīgas kultūrvēstures aprakstītāju (“Rīgas svārki mugurā” (1966), “Visi Rīgas nami skan” (1970)), Pāvils Johansons, saglabājot sevī latvisko kodu un latviešu valodu, ilgus gadus vadīja Stokholmas latviešu skolu, veiksmīgi darbojas Zviedrijas latviešu, īpaši sava laika jauniešu sabiedriskajās un kultūras aktivitātēs, un zviedru vidē; un Latvijā kļuva pazīstams atmodas laikā, uzstādamies arī “Mikrofona” aptaujas koncertā un izpildot savu kompozīciju “Patētiskās kvartas” ar Aleksandra Čaka dzeju. Viņš ir trīs dzejas krājumu – “Sudraba ceturksnis” (1968), “Patskaņi un līdzskaņi” (1976), “Paisums un bēgums” (2016) – autors.

Pēdējo reizi labots: 27.09.2022 14:57:30