EN in English

Konference "Jaunākā literatūra". VIDEO

2017. gada 20. aprīlī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Konferenču centrā notika konference "Jaunākā literatūra", kas bija daļa no Latvijas Literatūras gada balvas pasākumu programmas. Tagad interneta vietnē "YouTube" LU LFMI video kanālā iespējams noskatīties arī konferences video ierakstus.

Konferences tēmu loks aptvēra dažādus literatūras veidus un žanrus – tika analizēta vēsturisko romānu sērija "Mēs. Latvija. 20. gadsimts", aplūkoti jaunākās latviešu un latgaliešu prozas un dzejas problēmjautājumi, pievēršot uzmanību arī dzejas debijām un bērnu literatūras situācijai, kā arī jaunākai krievu valodā rakstītajai literatūrai Latvijā.


Konferences referātu kopsavilkumi


Ieva Kalniņa
Vēsturiskā romāna renesanse Latvijā
Latviešu literatūrā vērojams normatīvo romāna žanra darbu popularitātes pieaugums (fantāzijas žanra romāni, vēsturiskie romāni, autobiogrāfiskie romāni u.c.). Pastiprināta pievēršanās vēsturei – vēsturiskie, autobiogrāfiskie, biogrāfiskie romāni, kolektīvās atmiņas pētījumi, dokumentu publicējumi u.c. liecina par intensīvu nepieciešamību izveidot nācijas kolektīvo atmiņu, kā arī formulēt un atbrīvoties no pagātnes traumatiskās pieredzes individuālā un personiskā līmenī.
Romānu sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" popularitāte ir radījusi dažādu vēsturisku darbu rakstīšanas uzplaukumu, gan paplašinot vēsturiskās prozas robežas, gan aktivizējot izklaides literatūru.
Vēsturisko romānos un arī XX gadsimta romānu sērijā vērojami vēstures notikumi un tēlojuma principi, kas veido zināmu stereotipiskumu vai 21.gadsimta otrā gadu desmita vēsturisko tekstu kopīgās iezīmes (atsauces uz dzeju, paredzēšanas zīme, nespēja parunāt, ebreji Latvijas vēsturē u. c.).

Zanda Gūtmane

Kultūras traumas reprezentācijas sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" romānos

Referāta ievadā tiks apzināti jautājumi – kas ir kultūras trauma un kādi ir tās būtiskākie aspekti, kāda var būt literatūras loma traumas komunikācijā. Uzmanība pievērsta atsevišķiem sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" romāniem, kuros reprezentēti konkurējošu atmiņu kopienu vēstījumi, kas no dažādiem aspektiem vairāk vai mazāk saistāmi ar kultūras traumas izpratni Latvijā. Ar kultūras traumas jēdzienu eventuāli saistāmie 20. gadsimta vidus notikumi romānu sērijas darbos līdz šim tikuši plaši reprezentēti – neatkarības zaudēšana 1940. gadā, 1941. un 1949. gada deportācijas interpretētas Gundegas Repšes romānā "Bogene" (2016) un Ingas Ābeles romānā "Duna" (2017), nacisma okupācija 1941. gadā un holokausts ir Māra Bērziņa romāna "Svina garša" (2015) pamattēma, imigrantu kopienu dzīve padomju laika daļēji slēgtajās teritorijās pārstāvēta Andras Manfeldes romānā „Virsnieku sievas” (2017). Minēto romānu paralēls lasījums ļauj ieraudzīt būtisku tendenci jaunākajā latviešu literatūrā – vēlmi mākslinieciski reprezentēt dažādus, iespējams, pat savstarpējoši konkurējošus vēsturiskās atmiņas vēstījumus un domāt par kultūras traumas esamību un tās daudzveidīgajām izpausmēm. Romāni aktualizē jautājumus –vai romānu sērijas popularitāte un to recepcija ir vērtējama kā traumas konstruēšanas forma; vai deportāciju, genocīda, rusifikācijas politikas rosinātās imigrācijas pieredzes transformācijas prozas tekstā atbilst izpratnei par kultūras traumu, kuras rezultāts ir pilnīga kādas grupas identitātes maiņa vai identitātes sabrukums; kādi secinājumi izdarāmi, aplūkojot deportāciju, genocīda, imigrācijas reprezentāciju pārstāvniecību latviešu literatūrā dažādos laika periodos.

Gundegas Repšes romāns ir tipisks t. s. pēcpaaudzes (generation after/ post-generation) un pēcatmiņu (post-memory) vēstījums, kurš eventuāli iekļaujas dominējošajā priekšstatā par kultūras traumu, savukārt Māra Bērziņa un Andras Manfeldes romāni kādā ziņā paplašina šos priekšstatus. Romānu paralēls lasījums un atsevišķu naratīva elementu sastatījums atklāj atšķirīgus mākslinieciskos risinājumus un piedāvā izdarīt atsevišķus secinājumus par vēsturiskās atmiņas veidošanos Latvijas kultūrtelpā 21. gadsimta sākumā.

Maija Burima

Hibrīdteksti jaunākajā latviešu literatūrā
Savā referātā analizēšu hibriditāti kā mūslaiku iezīmi, kas, aizgūta no bioloģijas, ir pārņēmusi daudzas mūsdienu dzīves jomas, un ir attiecināma arī uz kultūras un literatūras norisēm. Hibriditāte naratīvu izveide ir stratēģija, kas ļauj autoriem izvairīties no žanru izolētības. Mūsdienu teksti piedāvā tādus žanriskos apzīmējumus kā minimas, dzejoļi ar gariem virsrakstiem, dokumentālā dzeja, sviestroka mikroromāns u.c. Tajos vērojamas daudzas ar hibriditāti saistītas iezīmes. Radot hibrīdtekstus, tiek izjauktas iepriekš kanonizētu žanru robežas, uzplaukst dažāda veida eksperimenti, sajaucas elitārā un masu kultūra, kopija iegūst tādu pašu vērtību kā oriģināls.Tīša hibridizācija ir ironiska dubultas apziņas forma, iepriekš nodomāta dažādu viedokļu sadursme, mākslinieciska intervence, kas sapludina arhaisko, izsmelto, nederīgo jaunās daudznozīmīgās kombinācijās. Starptautiska hibriditāte uz sociālo kārtību un identitātes ideju iedarbojas kā aprēķināts, provokatīvs, estētisks izaicinājums, iestājoties pret monoloģiskajām ideoloģijām un diskursa konstrukcijām un pret kultūras un valodas pūrismu. Pastāv viedoklis, ka hibridizācija, īpaši, ja ir runa par mūsdienām raksturīgo neierasti ātro hibridizāciju, paredz reģionālo tradīciju un vietējo kultūrsakņu panīkumu.
Literāro hibrīdžanru – jaunu tekstrades formu – ekscerpēšana latviešu literatūras korpusā ir pamats spriedumiem par literatūras evolūcijas intensificēšanos vai atslābumiem, un šo procesu sakarībām ar laikmeta filozofijas, estētikas, reliģijas, psiholoģijas tendencēm, kā arī ar lasītāju auditorijas specifiku.

Artis Ostups
Latviešu dzeja pēc postmodernisma: jauna apropriācijas ētika?

Ja iepriekšējā gadsimta 80. un 90. gadu mijā vēl tika spriests par to, kas ir postmodernisms kā „kultūras dominante” (Frederiks Džeimsons), tad šodien jautājums ir cits: kādas pazīmes raksturo laikmetu pēc postmodernisma nāves? Un, ja postmodernās mākslas (plašā nozīmē) attieksme pret modernismu bija ironiska un balstīta revīzijā (Ihabs Hasans), tad vai šodien kaut kas ir mainījies – vai tādas modernisma vērtības kā „dziļums”, „oriģinalitāte”, „emocionalitāte” un „stila tīrība” atgūst savu auru, kuru tiešāk vai netiešāk grāva postmodernā aizrautība ar „virsmu”, „stilizāciju”, „bezpersoniskumu” un „eklektismu”? Latviešu pēdējo dažu gadu dzejas kontekstā šie jautājumi prasa rūpīgi izsvērtu atbildi, jo, tā kā neskaidra ir postmodernisma ideju popularitāte pirmajās dekādēs pēc valsts neatkarības atjaunošanas, tad arī novēršanās no postmodernisma nav viennozīmīga parādība. Ņemot vērā šo latviešu dzejai raksturīgo neizlēmību, tās jaunākās izpausmes iespējams skatīt metamodernisma (Timoteuss Vermūlens un Robins Van den Akers) ideju lokā, kas tematizē nemitīgu svārstīšanos starp postmodernu pesimismu un jaunu optimismu, tādējādi mainot arī priekšstatus par apropriācijas ētiku un laika politiku. Referāta praktiskā daļa būs veltīta jaunākajai latviešu dzejai (Kārlis Vērdiņš, Toms Treibergs, Arvis Viguls, Einārs Pelšs, Anna Auziņa, Ingmāra Balode u.c.), uzrādot to atbilstību jaunajai („iejūtīgajai”) attieksmei pret modernisma un avangarda tradīciju.


Ilva Skulte

Tekstu grupas "Orbita" post-mediju dzeja: meklējumi laukā starp mākslu un literatūru
Kopš saviem pirmsākumiem 1990. gadu beigās tekstu grupas "Orbita" poētikas meklējumos ietilpst eksperimenti ar dažādiem medijiem un izteiksmes līdzekļiem, kas liek ne tikai atšķirīgi paskatīties uz rakstības kā vizuāli uztverama alfabētiska koda nozīmi dzejas radīšanas un komunikācijas kontekstā, bet arī pētī dažādu mediju iespējas un to robežas poētiskā vēstījuma komunikācijā. Pēdējo gadu darbi, kas lielākoties sasnieguši auditoriju dažādu performanču, lasījumu, izstāžu un objektu veidā (tātad līdzīgi laikmetīgajai mākslai aktualizē arhivācijas un saglabāšanas jautājumus arī dzejas sakarā) iziet ārpus tradicionālā mediju un mākslu dalījuma un ārpus tradicionālo dalījumu analogos / digitālos medijos un virtuālajās / reālajās vidēs robežām. Tādeļ precīzākai "Orbitas" dzejas meklējumu izpratnei šajā referātā izmantošu ne tikai krievu formālistu 20. gs. sākuma mediju revolūcijas kontekstā radītās teorētiskās koncepcijas un 20. gs. 2. puses elektroniskās dzejas meistaru atziņas, bet arī F. Gvatari attīstīto postmediju laikmeta konceptu, kas ļauj saprast mūsdienu izteiksmes līdzekļu lietojumu daudzveidību visā tās kompleksitātē un kultūras izmaiņu procesā.

Inguna Daukste-Silasproģe

Bērns ar grāmatu (līdzlasītāja piezīmes)

Katram ir savs ceļš, kā nonākam pie grāmatām, kuru adresāts ir bērni. Vienam tā ir profesionāla pētnieciska interese, citam tā ir atgriešanās pie bērnu grāmatu klāsta un piedāvājuma pēc gadiem, lasot kopā ar savu bērnu. Nelielais priekšlasījums tiks fokusēts individuālā pieredzē un vērojumos, proti, no posma es (bērns) mācos burtus, un mamma lasa priekšā kādu grāmatu un faktiski mamma lielākoties izvēlas, ko lasīt; līdz es (bērns) pats sāku lasīt, palīdzot mammai, vai arī lasām abas. Tieši šajā posmā aktualizējas jautājums, kā no plašā bērnu grāmatu klāsta un no acis ņirbinošā krāsaino un košo vāku spilgtuma grāmatu veikalos bērnam atrast savu grāmatu.

Priekšlasījumā aplūkota pirmsskolas bērna un pirmklasnieka lasītāja ‘pieredze’ un mammas kā līdzlasītājas novērojumi, turklāt analizējamo tekstu apjoms galvenokārt balstīts šī vecumposma meitenes lasītājas ieradumos. Uzmanība pievērsta arī lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu un jauniešu žūrijas” grupas 5+ grāmatu klāstam un ‘lasītājas’ vērtējumiem.

Nenoliedzami, ka skatījums uz šo grāmatu grupu vai atsevišķām grāmatām, atšķirīgs būs lielajam profesionālajam lasītājam, bet gluži cits – bērnam, kurš iepazīst grāmatu pasauli. Ja lielais lasītājs spēj izlasīt lielu apjomu, analizēt, grupēt, vērtēt noteiktā laikposmā tapušas grāmatas, tad bērns spēj izlasīt krietni nelielāku skaitu grāmatu, tomēr arī viņam veidojas savi priekšstati par lasīto, kaut bieži patīk/ nepatīk līmenī, tomēr nereti argumenti par/pret ir loģiski un pamatoti.


Valentīns Lukaševics

Jaunākā latgaliešu literatūra (2015–2017)

Priekšlasījumā tiks aplūkotas nozīmīgākās grāmatas latgaliešu literatūrā, kuras iznākušas 2015-2017 gadā: analizējot gan autonomi, akcentējot katras no tām estētisko pašpietiekamību, gan arī tās tiks vērtētas kā posmi garākās ķēdēs (latgaliešu literatūra, latviešu literatūra u.c.). Šādā analīzē nevar izpalikt plašāki vispārinājumi par latgaliešu literatūras pašreizējo statusu, lokālo specifiku un nākotnes perspektīvām. Jā, tādi vispārinājumi būs! Aplūkotie autori: Anita Mileika, Anna Rancāne, Raibais, Sandra Ūdre un Juoņs Ryučāns.


Bārbala Simsone

Jaunākā latviešu fantāzijas un fantastikas literatūra (2013-2017)

Referātā sniegts pārskats par pēdējo triju gadu laikā (no 2013. līdz 2017. gada sākumam) izdoto fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanros tapušo latviešu oriģinālliteratūru. Aizsācies 2010. gadā, šo žanru popularitātes vilnis turpmākajos gados ir pat pieaudzis, un apskatītajā laikposmā izdoti gandrīz trīsdesmit literāri darbi, kuru adresāts aptver plašu mērķauditoriju – no aptuveni 9-11 gadus veciem bērniem līdz jauniešiem un pieaugušajiem. Referāts sniedz kopsavilkumu par šiem darbiem, analizējot to vispārējo ievirzi un novitāti gan latviešu, gan pasaules žanru aktualitāšu kontekstā.

Referāta pirmajā daļā apskatīti 2013. - 2017. gadā izdotie darbi fantāzijas žanrā. Ar prieku jākonstatē, ka arvien mazāk autoru izvēlas tradicionālo žanra formātu, kurā ir samērā grūti izvairīties no klišejām, savukārt tie autori, kas no stereotipiem mēģina attālināties, cenšas eksperimentēt dažādos žanra paveidos (piemēram, tapuši vairāki darbi stīmpanka un pilsētas fantāzijas apakšžanros); nereti tiem izdodas atrast arī oriģinālus risinājumus.

Referāta otrajā dots ieskats zinātniskās (un ne tik zinātniskās) fantastikas žanra darbos. Šajā žanrā dominē pusaudžiem un jauniešiem adresēti darbi, taču ir arī romāni pieaugušo auditorijai. Nedaudz simptomātisks ir fakts, ka jauniešiem raksta autori, kas paši vairs šai vecuma grupai nepieder, tāpēc atsevišķos darbos neizbēgami iezogas didaktika. Taču jāuzsver fakts, ka piedzīvojumiem bagāts un informatīvi blīvs fantastikas stāstījums pamazām atkaro savu vietu jaunatnes literatūrā.

Iespējams secināt, ka žanru rakstība Latvijā pakāpeniski veidojas par patstāvīgu tradīciju. Vairākas pēdējo gadu tendences – piemēram, žanru sapludināšana un mēģinājumi žanra ārējā formātā ietērpt zemteksta slāņus, paplašinot interpretējamo telpu, – atbalso ekvivalentas vēsmas pasaules literatūrā. Fantāzijas žanrā redzam īpaši daudz jaunu meklējumu, vairāki autori demonstrē spēcīgu potenciālu; mazāk drošu eksperimentu ir fantastikā. Vēl jāatzīmē, ka autori ar dažiem izņēmumiem joprojām raksta kosmopolītiskā stilā, necenšoties apzināti radīt “nacionāli specifisku” žanru literatūru.

Pēdējo reizi labots: 20.06.2017 09:52:38