EN in English

Izdota kolektīvā monogrāfija "Latvija: Kultūru migrācija"

Šā gada 12. decembrī Latvijas Universitātes Mazajā aulā notika kolektīvās monogrāfijas “Latvija: Kultūru migrācija” atklāšanas svinības. Starpnozaru pētījums, kolektīvā monogrāfija „Latvija: kultūru migrācija”, ir pirmais Latvijā un pasaulē tapušais skatījums uz vairāku kultūru mijiedarbes ainu, kopš Latvijas teritorijā ieradās pirmie iedzīvotāji. Starptautiskās zinātniskās domas kontekstā pirmoreiz definēts kultūru migrācijas jēdziens, veidi, saistība ar atšķirīgām pieejām kultūras pētniecībā.

Kultūru migrāciju pētnieki atklāj dažādās cilvēka darbības jomās: materiālā kultūra (vēsturnieki), valodu mijiedarbe (valodnieki), mītu un citu folkloras elementu migrācija (folkloristi, literatūrpētnieki), ideju vēsture un reliģija kā kultūru migrācijas izpausme (filozofi, reliģijas pētnieki, vēsturnieki), estētiskās kultūras robežzona ar nacionālo identitāti, ideoloģiju, politiku un valstiskumu (filozofi, vēsturnieki), kultūru migrācijas atspulgi literatūrā un citos mākslas veidos.

Kolektīvā monogrāfija „Latvija: kultūru migrācija” uzrakstīta LZP starpnozaru sadarbības projekta „Kultūru migrācija Latvijā” (Nr. 660/2014) ietvaros LU LFMI vadībā. Lai risinātu terminoloģijas un metodoloģijas jautājumus, veidotu vispusīgu faktu bāzi un to analizētu, lai formulētu secinājumus par dažādu kultūru mijiedarbi, Latvijas kultūru kā recipientu un donoru, starpdisciplinārā pētījumā apvienojās 29 zinātnieki, kas strādā četros LU institūtos (Filozofijas un socioloģijas, Latviešu valodas, Literatūras, folkloras un mākslas, Latvijas vēstures) un arī ārpus tiem.

Latvijas atrašanās vieta Eiropas kartē ir bijis nozīmīgs faktors tās iedzīvotāju multietniskajam sastāvam un intensīvajiem kultūru migrācijas procesiem. Divas pamattautas – latvieši un lībieši, kā arī dažādu iemeslu rosinātie iedzīvotāju migrācijas procesi veicināja daudzu tautu, līdz ar to arī daudzu kultūru pārstāvju klātbūtni Latvijas teritorijā. Šajā teritorijā daudzu gadsimtu gaitā ir krustojušās četru etnisko grupu – Baltijas somu, baltu, ģermāņu un slāvu – intereses un kultūra. Grāmatā atklāts, kā gadsimtu gaitā veidojies etnoss un kultūra Latvijas teritorijā, konstatēti dažādi kultūru mijiedarbes veidi un Latvijā tapušās kultūras ievīšanās citu tautu kultūrās arī ārpus tagadējās Latvijas valsts robežām.

Kultūru mijiedarbības virzienus samērā precīzi var noteikt latviešu nacionālās kultūras attīstības sākumposmā, vēlāk – jo sazarotāki kultūru sakari, jo sarežģītāka to mijiedarbe, nedrošākas interpretācijas un hipotētiskākas atziņas, ja vien fakti nav pašu autoru vai laikabiedru dokumentēti. Vācbaltiešu un krievu diasporai Latvijā bija neviennozīmīga loma Latvijas kultūrā. Tā tikai daļēji veica kultūrpārneses lomu no savas nacionālās kultūras (vācu vai krievu) uz latviešu kultūru vai pretējā virzienā, lielākoties dzīvoja savu paralēlu dzīvi. Nozīmīga savstarpēja mijiedarbe latviešu kultūrai bija ar daudzu pasaules tautu kultūru, kas arī pētīts monogrāfijā. Notikumu hronoloģija atklāj, ka līdzīgas sociokultūrālas parādības notika ar nobīdi laikā, ne tikai salīdzinot Latvijas un pasaules kultūras procesus, bet arī norises Latvijas reģionos un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību kultūrā.

Kultūru migrācija atklāta kā Latviju bagātinošs faktoru atšķirībā no sociāli politiskās vēstures, kura skata Latviju kā svešu varu daudzkārt okupētu zemi. Taču dažos kontekstos kultūru migrācija izpaudās arī ar negācijas zīmi, kad ienācējkultūras uzskatījušas Latvijas teritoriju par iekarotu teritoriju. Kultūru migrācija atklājās daudzējādi: kā tradīciju apspiešana un/vai to paplašinājums; tradīcijas noraidījums vai ievijums tradīcijā; kā indivīda, īpaši mākslinieka, izvēles saistība ar nacionālo pašapziņu un – vēlāk – ar valsts ideoloģiju.

Jautājums par Latvijā mītošo iedzīvotāju kultūras savdabību un tās avotiem ir viens no būtiskākajiem, ja vēlamies izprast latviešu kā nācijas vietu pasaulē un Latvijas kā daudzu kultūru līdzesamības vietu kultūru ģeogrāfijas kartē. Šāds pētījums sniedz faktu materiālu arī iespējamam salīdzinājumam ar citu skaitliski nelielu tautu kultūras attīstību. Turklāt Latvijas kā ģeogrāfiskas teritorijas un latviešu kā relatīvi jaunas nācijas vēsture ir visai pārskatāma, salīdzinot ar „veco” kultūru vēsturi. Pētnieku kolektīvs, raugoties no dažādiem aspektiem, sniedzis faktu materiālu iespējamiem secinājumiem par nacionālās kultūras veidošanās procesu un kultūru mijiedarbes mehānismiem – kultūras rašanās kopainu, ko vairs nav iespējams restaurēt „vecajām” kultūrām.

Grāmatas atklāšanas pasākumā Valsts prezidenta padomniece saziņai ar sabiedrību Aiva Rozenberga nolasīja Valsts prezidenta Egila Levita apsveikumu. “Kultūru migrācija/aizņemšanās – interesanta,” savā apsveikumā raksta Levits, “latviešu kontekstā jauna pieeja, kura kultūras identitāti ieliek uz laika ass dinamiskā kontekstā.” Apsveikumā prezidents piebilst: "Lasīšu ar interesi!"

Kolektīvajai monogrāfijai ir anotēts personu rādītājs aptuveni 3000 personām, tajā ietverti daudzi attēli un apjomīgs kopsavilkums angļu valodā.

Paralēli pētnieciskajam darbam un kolektīvās monogrāfijas nodaļu uzrakstīšanai projekta ietvaros veikts arī turpmāk pašmāju un citu valstu pētniekiem izmantojams datu vākums, ir izdotas 8 zinātniskas monogrāfijas, 4 rakstu krājumi, publicēti vai pieņemti publicēšanai vairāk nekā 220 zinātnisku rakstu, aptuveni 80 populārzinātnisku rakstu, projekta dalībnieki nolasījuši ap 180 zinātnisku referātu starptautiskās un vietējās konferencēs, piedalījušies zinātnisku konferenču organizēšanā, kā arī populārzinātnisku pasākumu un publisku priekšlasījumu organizēšanā un satura īstenošanā ar aptuveni 110 publiskiem priekšlasījumiem, semināriem, intervijām u.c. zinātnes rezultātus popularizējošām aktivitātēm. Notikusi zinātniska sadarbība ar katrai nozarei radniecīgām apmēram 80 Latvijas un ārzemju institūcijām.

Pēdējo reizi labots: 19.12.2019 17:07:42